Tūliņ arī mūsu mantas tika sanestas uz kuģa klāja. Es steidzos pa trapu un vaicāju pēc kapteiņa. Kāds matrozis mani pavadīja uz tiltiņa; tur es sastapu laipnu virsnieku, kas sniedza man roku.
— Pjērs Aronaksa kungs? — viņš vaicāja.
— Tas es esmu, — es atbildēju. — Vai kapteinis Fara- guts?
— Kā redzat. Esiet sveicināti, profesora kungs. Atsevišķa kajīte ir jūsu rīcībā.
Es palocījos un, negribēdams traucēt kapteini aizbraukšanas brīdī, lūdzu, lai mani pavada uz manu kajīti.
«Ābrams Linkolns» bij pilnīgi piemērots savam jaunajam uzdevumam. Atrbraucēja fregate, apgādāta ar sevišķi modernām mašīnām, kas darbojās ar tvaika spiedienu līdz septiņām atmosfērām. _
Ar tādu spiedienu «Ābrama Linkolna» ātrums sasniedza astoņdesmit un ceturtdaļ jūdzes[3] stundā. Ātrums gan bij ievērojams, bet diezin vai tā pietiktu cīņai ar narvali.
Fregates iekšējā iekārta pilnīgi atbilda tās ārējām spējām. Es biju ļoti apmierināts ar savu kajīti kuģa pa- kaļdaļā un tiešu ieeju virsnieku telpās.
— Šeit mums būs ērti, — es teicu Konselam.
— Ar kunga atļauju es teikšu — tikpat ērti kā vientuļniekam vēzim gliemežnīcā, — Konsels atbildēja.
Sulaini es pametu, izkravājot čemodānus, bet pats devos uz klāja novērot, kā gatavojas aizbraukšanai.