Kapteinis Faraguts patlaban deva pavēli atraisīt tauvas, ar kurām «Ābrams Linkolns» bij piesaistīts Bruklinas piestātnei. Tātad, aizkavējies ceturtdaļstundu vai vēl mazāk, es būtu zaudējis iespēju piedalīties šajā nepiedzīvotajā un nepieredzētajā ekspedīcijā, kuras patiess apraksts dažam tomēr liksies pilnīgi neticams.
Kapteinis Faraguts negribēja zaudēt nevienu dienu, nevienu stundu, bet traucās uz tiem jūras apvidiem, kur brīnišķais dzīvnieks vispēdējā laikā bij manīts. Viņš pasauca kuģa mehāniķi.
— Vai dzinējs ir kārtībā? — viņš vaicāja.
— Kārtībā, — tas atbildēja.
Pavēle tūliņ ar aparātu, ko iedarbināja saspiests gaiss, tika noraidīta mašīnu telpā. Mašīnas sāka strādāt, tvaiks šņākdams plūda pa pusatvērtajiem ventiļiem. Iestenējās garie horizontālie virzuļi, skrūves vārpsta sakustējās. Skrūves lāpstiņa sāka griezties arvien ātrāk un ātrāk, «Ābrams Linkolns» diženi izbrauca jūrā, neskaitāmu skatītāju pārpilnu laivu un velkoņu pavadīts.
Visa Bruklinas krastmala un Ņujorkas daļa gar Istri- veru bij ziņkāru ļaužu pārpildīta. Pieci simti tūkstoši cilvēku trīs reizes skaļi uzsauca mums «urā!». Tūkstošiem mutautiņu plīvoja gaisā pār blīvā pūļa galvām, atsveicinādamies no «Ābrama Linkolna», kamēr tas iebrauca Hudzonas jūras līča ūdeņos garām pussalai, kuras galā atrodas Ņujorka.