Es negribu aprakstīt to uztraukumu, ko pārdzīvoja kuģa ļaudis. Tie lāgā vairs ne ēda, ne gulēja. Divdesmit reižu dienā mums visiem nācās pārdzīvot ārkārtīgu uzbudinājumu, neizsakāmas bailes vai nu aprē­ķinu kļūdas, vai optikas mirāžas dēļ, ko bij pamanījis pret kuģa reliņu atspiedies matrozis. Visi šie nerimtīgie uztraukumi mūs turēja pastāvīgā spraigumā, pēc kura drīz vajadzēja iestāties reakcijai.

Un tiešām, tā arī nekavējās. Trīs mēnešus, kuri mums likās kā gadu simteņi, «Ābrams Linkolns» klaiņoja pa Klusā okeāna ziemeļu ūdeņiem, izbraukādams to krustām šķērsām, vajādams ceļā satiktos vaļus, nemitīgi mainīdams virzienu, spēji apstādamies, te pastiprinādams, te pamazi­nādams tvaiku, un to visu darīja tik strauji, ka riskēja salauzt mašīnas. Cik vien iespējams uzmanīgi izpētīja visu apgabalu no Amerikas līdz Japānai. Bet velti! Vis­apkārt tikai bezgala plaši un tukši ūdens klajumi. Vai­rāk nekā! Itin nekā, kas būtu līdzīgs milzenim narvaiim, zemūdens saliņai, avarējušam kuģim vai peldošam rifam, vārdu sakot, nekā pārdabiska.

Tad iestājās reakcija. Ļaudis pārņēma izmisums, un mo­dās neticība. Matrožos iekvēlojās jauna jūtoņa, tā pauda trīs desmitdaļas kauna un septiņas desmitdaļas niknuma. Bij nepatīkami kļūt par muļķiem, kas noticējuši nejēdzī­gai izdomai, un sacēlās dusmas par tādu izmuļķošanu. Gada laikā sakrājušās pierādījumu kaudzes uzreiz sa­bruka; atpūtas vai ēdiena stundās katrs centās atgūt to, kas līdz šim velti bij nokavēts.