Bet tad avīze «New-York Herald» vērsās tieši pie «augstcicnījamā Pjera Aronaksa, Pari- zes muzeja profesora», ar lūgumu izteikt savus uzskatus. Nu vairs nekā nevarēja darīt. Nebij iespējams klusēt. Es aplūkoju problēmu vispusīgi — ir no politiskās, ir zinātniskās puses un tad 30. apriļa numurā citēju šā plašā, motivējumiem bagātā raksta secinājumus.

«Tātad, citu pie citas iztirzājis visas hipotēzēs un atmetis visus pārējos minējumus, esmu spiests atzīt, ka eksistē kāds ārkārtīgi stiprs jūras dzīvnieks.

Okeana dziļumus mēs pavisam vēl nepazīstam. Mērojamā zonde dibenu nekad nav aizsniegusi. Kas notiek tajos neizmērojamos bezdibeņos? Kādi dzīvnieki uzturas divpadsmit un piecpadsmit jūdzes zem jūras līmeņa?[2] Kāds ir šo dzīvnieku organisms? — Uz visiem šiem jautājumiem pat apmēram nav iespējams atbildēt.

Bet, tagadējo problēmu risinot, rodas šāda dilema:

Vai mēs pazīstam mūsu planētas dzīvās būtnes vai ne?

Ja ne, ja ichtioloģijas nozarē daba paglabājusi mums dažus noslēpumus, tad itin dabiski pielaist, ka ir zivis vai vaļveidīgu sugu un pasugu dzīvnieki, vai pat mums nepazīstamas sugas ar «dzelmes konstitūciju», kuras mājo izmērojumiem nepieejamās jūras dzīlēs un tikai aiz gadījuma, nejaušības vai vienkārši aiz iegribas šad un tad paceļas okeana virspusē.

Turpretim, ja mums zināmi itin visi dzīvnieku veidi un paveidi, tad problemātiskais kustonis meklējams mūsu katalogu atzīmētās jūras dzīv­nieku klasifikacijās. Tādā gadījumā es no savas puses varu pielaist milzīga narvaļa esamību.