Tūliņ arī mūsu mantas tika sanestas uz kuģa klāja. Es steidzos pa trapu un vaicāju pēc kapteiņa. Kāds matrozis mani pavadīja uz tiltiņa, tur es sastapu laipnu virsnieku, kas sniedza man roku.
— Pjers Aronaksa kungs? — viņš vaicāja.
— Tas es esmu, — es atbildēju. — Vai kapteinis Faraguts?
— Kā redzat. Esiet sveicināti, profesora kungs. Atsevišķa kajite ir jūsu rīcībā.
Es palocījos un, negribēdams traucēt kapteini aizbraukšanas brīdī, liidzu, lai mani pavada uz manu kajiti.
«Ābrams Linkolns» bij pilnīgi piemērots savam jaunajam uzdevumam. Atrbraucēja fregate, apgādāta ar sevišķu kurināmo ierīci, tāpēc tās mašinu tvaika spiedienu varēja pavairot līdz septiņām atmosfērām.
Ar tādu spiedienu «Ābrama Linkolna» ātrums sasniedza astoņpadsmit un ceturtdaļjūdzes1 stundā. Ātrums gan bij ievērojams, bet diezin vai tā pietiktu cīņai ar narvali.
Fregates iekšējā iekārta pilnīgi atbilda tās ārējām spējām. Es biju ļoti apmierināts ar savu kajiti kuģa pakaļdaļā un tiešu ieeju virsnieku telpās.
— Šeit mums būs ērti, — es teicu Konselam.
— Ar kunga atļauju es teikšu — tikpat ērti kā vientuļniekam vēzim gliemežnīcā, — Konsels atbildēja.
Sulaini es pametu, izkravājot čemodānus, bet pats devos uz klāja noverot, kā gatavojas aizbraukšanai.
Kapteinis Faraguts patlaban deva pavēli atraisīt pēdējās tauvas, ar kurām «Ābrams Linkolns» bij piesaistīts Bruklinas piestātnē. Tātad, aizkavējies ceturtdaļstundu vai vēl mazāk, es būtu zaudējis iespēju piedalīties šajā nepiedzīvotā un nepieredzētā ekspedicijā, kuras patiess apraksts dažam tomēr liksies pilnīgi neticams.