Kapteinis Faraguts negribēja zaudēt ne vienu dienu, ne vienu stundu, bet traucās uz tiem jūras apvidiem, kur brīnišķais dzīvnieks vispēdējā laikā bij manīts. Viņš pasauca kuģa mechaniķi.

—     Vai dzinējspēks ir kārtībā? — viņš vaicāja.

—     Kārtībā, — tas atbildēja.

—     Go ahead!- — kapteinis komandēja.

Pavēle tūliņ ar aparatu, ko iedarbināja saspiests gaiss, tika noraidīta mašinu telpā. Mašinas sāka strādāt, tvaiks sīca pa pusatvērtajiem venti­ļiem. Iestenējās garie horizontālie virzuļi, skrūvvārpstas sakustējās. Skrūvplcznas sāka griezties arvien ātrāk un ātrāk, «Ābrams Linkolns» diženi izbrauca jūrā, neskaitāmu skatītāju pārpilnu laivu un velkoņu pavadīts.

Visa Bruklinas krastmala un Ņujorkas Austrumupes daļa bij ziņkāru ļaužu pārpildīta. Pieci tūkstoši cilvēku trīs reizes skaļi uzsauca mums «urā!». Tūkstošiem mutautiņu plīvoja gaisā pār blīvā pūļa galvām, atsvei­

cinādamies no «Ābrama Linkolna», kamēr tas iebrauca Hudzonas juras līča ūdeņos garām pussalai, kuras galā atrodas Ņujorka.