Tad fregate, vairāk turēdamās gar vasarnīcām apbūvēto Ņudžersijas krāšņo krastmali, pabrauca garām cietoksnim, no kura salutēja ar lielākajiem lielgabaliem. «Ābrams Linkolns» atsveicinādamies trīs reizes nolaida un atkal pacēla trīsdesmit deviņām zvaigznēm raiboto Amerikas karogu, tad, mazliet samazinājis ātrumu, iegriezās bojām apzīmētajā braucamā ce|ā, kurš izlocījās aiz Sendihuka galotnes, un nobrauca gar smilšu kāpu, kur to vēlreiz apsveica vairāki tūkstoši skatītāju.
Laivu un velkoņu eskorts fregati pavadīja līdz peldošai bākai, kuras ugunis norāda kuģiem ieeju Ņujorkas ostā.
Pulkstenis nosita trīs. Locis iekāpa laiviņā un aizbrauca pie mazā šonera, kas to gaidīja ar uzvilktām burām. Mašinu krāsnīs sakūra lielāku uguni, skrūve sāka vēl straujāk kult ūdeni; fregate slīda gar Longailendas zemo dzelteno krastu, ap astoņiem aiz apvāršņa ziemeļaustrumu pusē nogrima Fairailendas uguņi, un mēs ar pilnu jaudu devāmies pa Atlantijas okeana tumšajiem ūdeņiem.
IV
NEDS LENDS
Kapteinis Faraguts bij krietns jūrnieks, savas vadāmās fregates pilnīgi cienīgs, ar to it kā kopā saaudzis, viņas dvēsele. Par meklējamo nezvēru viņam nebij ne mazāko šaubu, viņš nepielaida nekāda strīda par šā dzīvnieka eksistenci. Ne ar prātu, bet ar sirdi viņš tam ticēja, gluži kā vientiesīgas sievietes tic teiksmainajam Leviatanam. Briesmonis eksistēja, kapteinis bij devis zvērestu, ka atbrīvos no tā juru. Savā ziņā viņš atgādināja seno Rodosas bruņinieku Djedonē de Gozonu, kas dodas cīņā pret savas dzimtenes salas postītāju pūķi. Vai nu kapteinis Faraguts uzveiks narvali, vai tas viņu. Vidusceļa te nebij.