Kuģa virsnieki bij tādos pašos ieskatos kā viņu priekšnieks. Vajadzēja tikai paklausīties, kā viņi apspriedās, strīdējās, apsvēra dažus iespējamus gadījumus sastapt nezvēru; kā viņi vēroja okeana neaptveramo plašumu. Sad un tad viens otrs no viņiem labprātīgi uzņēmās sardzes dienestu, kamēr citkārt tāds uzdevums nebūt nebij pa prātam. Matroži augu dienu drūzmējās
uz rājām, jo klāja sakarsusi grīda dedzināja kājas un viņi nevarēja nostāvēt uz vietas. Bet Klusā okeana aizdomīgos ūdeņus «Ābrams Linkolns» tomēr vēl nebij sasniedzis.
Kuģa ļaudis no sirds vēlējās sastapt vienzobi, nonāvēt to ar harpunu, uzvilkt uz kuģa klāja un sacirst gabalos. Itin visi ārkārtīgi uzmanīgi vēroja jūras dzīles. Bez tam kapteinis Faraguts bij solījis divi tūkstoši dolāru tam, kurš pirmais pamanīs nezvēru — jungām vai matrozim, bocmanim vai virsniekam. Nav grūti iedomāties, ar kādu uzmanību «Ābrama Linkolna» ļaudis vēroja jūru.
Arī es nepaliku citiem iepakaļ un katru dienu ilgi lūkojos okeana gludajā spogulī. Fregate tiešām bij līdzīga senlaiku Argusam. Vienīgi tikai Konsels palika vienaldzīgs, nemaz neinteresējās par jautājumu, kas mums visiem bij prātā, un nepievienojās vispārējai aizrautībai.