Es jau pieminēju, ka kapteinis Faraguts bij apgādājis itin visas liela vaļa medībām nepieciešamās ierīces. Laikam neviens vaļu mednieku kuģis nebij iekārtots labāk. Mums te bij visi rīki, sākot ar rokas metamo harpunu un beidzot ar zobainām bultām un sprāgstošām lodēm. Uz kvātera bij novietots visjaunākās konstrukcijas lielgabals biezu stobru un ārkārtīgi mazu caurumu; šā lielgabala modelis vēlāk bij apskatāms 1867. gada pasaules izstādē. Šis precizais amerikaņu šaujamais rīks četrus kilogramus smagu lodi varēja aizraidīt sešpadsmit kilometru tālu. Tātad «Ābramam Linkolnam» bij visi nepieciešamie iznīcināšanas līdzekļi. Un bez tam viņam līdzi brauca pats Neds Lends, harpunistu karalis.
Neds Lends, dzimis kanadietis, bij nepārspēts harpūnas metējs. Izveicībā un aukstasinībā, drosmē un viltībā viņš bij sasniedzis augstāko pakāpi, tikai pats veiklākais valis vai viltīgākais kašalots varētu izvairīties no viņa harpūnas.
Neds Lends bij apmēram četrdesmit gadu vecs, slaidi noaudzis vīrs, vairāk kā sešas pēdas garš, stiprs, skarbs, sevī noslēdzies, reizēm ass un nikns, ja viņam runāja pretim. Viņa izskats imponēja visiem, bet skadrais skatiens visai tā būtnei piešķīra sevišķu izteiksmību.
Man šķita, ka kapteinis Faraguts darījis saprātīgi, uzaicinādams šo cilvēku līdzi. Ar savu veiklo roku un aso skatienu viņš viens atsvēra visus pārējos kuģa ļaudis. Nedu Lendu varētu salīdzināt ar varenu teleskopu, savienotu ar vienmēr pielādētu lielgabalu.