Pirmajā acumirklī kapteinim "ķeram iešāvies prātā, ka kuģis uzdūries kādai nezināmai klintij, un viņš u taisījies atzīmēt tās noteikto atrašanās vielu, bet tad piepeši no nepazīs- mā priekšmeta izšāvušās divas ūdens strūklas un svilpdamas pacēlušās īsotra simta pēdu augstu. No lā varēja secināt: vai nu tur bij klints ar •riodiski izvirdošiem karstavoliem, vai arī «Gubernators Higinsons» vien- irši uzdūries kādam līdz šim nepazīstamam zīdītāja kustonim, kurš pa ivāin nāsīm izšļāca ar gaisu un tvaikiem jauktas ūdens strūklas.

Tādu pašu parādību Klusajā okeānā 1866. gada 23. jūlijā bij novērojuši ibiedribai «Rietumindija un Klusais okeāns» piederošā tvaikoņa «Kristo- rs Kolumbs» ļaudis. Tātad šis brīnišķīgais dzīvnieks pārvietojās neticami ri, jo triju dienu laikā «Gubernators Higinsons» un «Kristofors Kolumbs» ņu bij redzējuši divos zemeslodes punktos, kuru attālums bij septiņi simti ras jūdžu.

I'ec divām nedēļām Nacionālās sabiedrības tvaikonis «Helvecijs» un :>jal-Meila sabiedrības tvaikonis «Šenona», sastapušies Atlantijas okeānā arp Amerikas Savienotajām Valstīm un Eiropu divi tūkstoši jūdžu attā­li i ā no iepriekš minētās vielas, ar signāliem norādīja briesmoni, kas atra- is starp 42°15' ziemeļu platumu un 60°35' garumu uz rietumiem no Grin- čas meridiānā. Sajā novērojumā arī bij iespējams aprēķināt, ka zīdītāja nvnieka garums ir vismaz trīs simti piecdesmit, pēdu, jo «Senona» un «Hel- jcijs» likās stipri mazāki par to„ lai gan abi bij trīs simti pēdu gari. Bet islielākie vaļi pie Aleutu salu krastiem, Kilamokas un Imgililas apkārtnē ■ti kad pārsniedza astoņdesmit pedu garumu.