Bez šīm ziņām cita pakaļ citai nāca jaunas: Transatlantijas kuģa «Pe- •ira» novērojumi, sadursme starp briesmoni un kuģi «Elna», tad franču egales «Normandija» virsnieku sastādītais protokols un «Lorda Klaida» ļinodora Fic-Džemsa pārliecinošie pierādījumi. Visi šie notikumi saviļņoja ibiedrību. Vieglprātīgo ļaužu zemēs smējās par šo mīklaino parādību, ot nopietnākās un praktiskākās, kā Anglijā, Amerikā un Vācijā, par to iteresējās jo dzīvi.

Visas lielākajās pilsētās briesmonis nāca modē. Par viņu dziedāja kafē- iintanos, to izsmēja .avīzēs, tealros tam veltīja izrādes. Avīžu pīlēm radās cierobežota iespēja dēt visdažādāko krāsu olas. Aiz patiesā attēla trūkuma vīzes no jauna parādījās daždažādu fantastisku kustoņu zīmējumi, sākot ar balto vali, hiperborejiešu jūru šausmīgo «Mebi-Diku» un beidzot ar pasa­kaino Krakenu, kas ar saviem taustekļiem spēj apvīt pieci simti tonnu lielu kuģi un noraut to okeāna dzelmē. Pat senatnes rokrakstus vilka ārā no archiviem, atsaucās uz Aristoteļu un Pliniju, kuri tādus nezvērus uzskatīja par iespējamiem, atgādināja norvēģu biskapa Ponlopidana un Paula Egedas nostāstus. Pēdīgi neapšaubāmi patiesīgos Haringtona ziņojumus, kuros tas apgalvoja, ka 1857. gadā no «Kastilana» klāja viņš redzējis milzu čūsku, kura līdz šim mājojusi tikai senatnes «Konstitucionālos» ūdeņos.