Un tā mācītu vīru sapulcēs un zinātniskos žurnālos sākās nebeidzami strīdiņi starp ticīgiem un neticīgiem. «Briesmoņa jautājumi» nodarbināja visu prātus. Zinātnes cienītāji žurnālisti šajā vērā liekamajā cīņā izlēja veselas tintes straumes pār saviem pretiniekiem, zinātnes izsmējējiem. Dažiem no šiem pēdējiem cīņa maksāja pat pāris pilienu asiņu, jo strīdi par jūras čūsku bieži vien izvērtās asos personīga rakstura apvainojumos.
Karš ilga sešus mēnešus ar mainīgu laimi gan vienā, gan olrā pusē. Nopietnus apcerējumus un secinājumus sniedza Brazilijas ģeogrāfiskais institūts, Berlines karaliskā zinātņu akadēmija, Britanijas asociacija, Smita institūts Vašingtonā. Plaši rakstīja «The Indian Archipelago», abata Muaņjo «Cosmos», Petermaņa «Mitteilungen». Bet uz franču un ārzemju lielo avīžu zinātniskajiem spriedumiem sīkie laikraksteļi atsaucās ar neizsīkstošām zobgalībām. Sie asprātīgie žurnālisti, pārfrāzēdami kādu Linnē izteicienu, ka «daba nerada muļķus», ko bij minējis kāds no briesmoņa pretiniekiem, centās pārliecināt savus laika biedrus, lai tie neapvaino dabu, piedēvēdami tai nez kādus Krakenus, jūras čūskas, Mebi-Dikus un tamlīdzīgus pārdzērušos jūrnieku murgus.