Vispēdīgi kāda bīstama saliriska žurnālā popularais redaktors, kā Ilipolits, uzbruka nezvēram un, vispārējiem smiek­liem atskanot, deva tam beidzamo nāvīgo triecienu. Tādā kārtā asprātība uzvarēja zinātni.

1867. gada pirmajos mēnešos nezvēra jautājums likās izsmelts un nebij cerību, ka to atjaunos. Bet tad piepeši atkal sāka izplatīties baumas par jauniem faktiem. Nu vairs nebij runas par vienkāršu zinātnisku problēmu, bet par patiesām nopietnām briesmām, kuras nepieciešams novērst. Jautā­jums guva citu apgaismojumu. Briesmonis bij atkal kļuvis par salu, klinti vai rifu — bet peldošu, neizprotamu, nenotveramu.

1867. gada 5. martā tvaikonis «Moravija», kas piederēja Monreala okeana sabiedrībai, starp 27°30' platumu un 72°15' garumu naktī ar labo sānu malu uzdūrās klintij, kura nebij apzīmēta nevienā šā apgabala kartē. Ar izdevīgu ceļa vēju un četri simti zirgspēku tvaiku kuģis gāja 13 mezglus stundā. Ja «Moravijas» korpuss nebūtu sevišķi stipri būvēts, tas no spēcīgā trieciena tiktu pārlauzts, un kuģis noietu dibenā ar visiem simts trīsdesmit septiņiem pasažieriem, kas brauca no Kanadas.

Nelaime notika ap pulksten pieciem, gaismai austot. Sardzes virsnieki metās uz pakaļējo klāju. Tur viņi rūpīgi aplūkoja okeānu, bet nekā nevarēja ieraudzīt. Tikai triju kabeļtauvu[1] atstatumā bij saskatāms, ka kaut kas ātrā skrejā spēcīgi saviļņo jūras gludo līmeni.