— Laimīgs! Kas vēl nebūs!
Viņš pārstāja smieties.
Nonācis pie savas mājas, viņš iebāza roku īpašā durvju spraugā. Atbildot uz viņa pieskārienu, durvis atvērās.
«Skaidrs, ka laimīgs. Kā gan citādi? Bet kādēļ viņa tā jautāja? Vai varbūt es neesmu laimīgs?» viņš vaicāja tukšajām istabām. Gaitenī viņš pacēla skatienu augšup uz ventilācijas režģi un pēkšņi atcerējās, kas aiz tā paslēpts. Tas šķita raugāmies lejā uz viņu, un viņš aši novērsās.
Cik dīvaina nakts, un cik dīvaina tikšanās! Neko tādu viņam nebija gadījies piedzīvot, ja nu vienīgi toreiz, pirms gada, kad viņš parkā sastapa kādu vecu vīru un viņi abi sarunājās …
Montegs papurināja galvu. Tad paskatījās uz tukšo sienu, un uz tās iznira meitenes seja, kadu viņš to redzēja savā atmiņa, — ļoti skaista vai, pareizāk, — brīnišķīga. Tā bija līdzīga mazai pulksteņa ciparnīcai, kas cilvēkam, kurš nakts tumsā pamodies, baigo pretī un ar savu blāvi spīdošo vaigu, kas rāda stundas un minūtes, un sekundes, skaidri un pārliecinoši vēsta, ka nakts, kaut arī tā kļūst arvien melnāka, droši iet pretī jaunam saullēktam.
— Ko tas nozīmē? — Montegs jautāja savam otrajam «es», šim stulbenim savā zemapziņā, kurš reizēm sāka gvelzt galīgas muļķības, pretēji gribai un saprātam.