—  To nu es tiešām nezināju! — Montegs aprauti iesmējās.

—   Bet es zinu vēl kaut ko citu, ko jūs nezināt. Rītos uz zāles ir rasa.

Viņš kaut kā nespēja atcerēties, vai bija zinājis to vai ne, un tas viņu pēkšņi samulsināja.

—  Un, ja paraugās debesīs, — viņa pamāja aug­šup, — tad var mēnesī ieraudzīt cilvēku.

Viņš sen nebija raudzījies debesīs.

Visu pārējo ceļa gabalu viņi nogāja klusēdami — meitene domās iegrimusi, Montegs tāds kā nomākts un sapīcis, laiku pa laikam uzmetot viņai nosodošu skatienu. Kad abi pienāca pie viņas mājas, tur visos logos mirdzēja gaisma.

—   Kas šeit notiek? — Montegs nekad nebija redzē­jis māju, kura laistītos vienās ugunīs.

—   Nekas sevišķs. Mana māmiņa, tētis un tēvocis droši vien sēž un sarunājas. Cilvēki tagad reti to dara. Vēl retāk nekā pastaigājas. Vai es jums stāstīju, ka reiz manu tēvoci arestēja arī par to, ka viņš bija gājis kājām? Mēs esam briesmīgi ērmoti.

—   Bet ko tad īsti jūs runājat?

To dzirdot, meitene iesmējās. — Ar labu nakti! — viņa teica un jau pagriezās uz mājas pusi. Bet tad, kā atcerēdamās kaut ko, panācās atpakaļ un izbrīna pil­nām acīm ziņkāri ieskatījās viņa sejā.

—   Vai jūs esat laimīgs? — viņa jautāja.

—   Ko, ko? — Montegs izsaucās.

Bet viņa jau bija aizskrējusi pa mēness gaismas pielieto taku. Aiz viņas klusi aizvērās mājas durvis.