Viņš vēlreiz paraudzījās uz sienu. Viņas seja bija līdzīga arī vēl spogulim! Gluži vienkārši neticami! Diez, vai viņš pazina vēl kādu cilvēku, kurā raugoties redzētu sevi? Cilvēki drīzāk ir līdzīgi… — viņš domās meklēja salīdzinājumu, kamēr atrada, atcerēdamies savu darbu — … līdzīgi lāpām, kas liesmo, kamēr nodziest. Cik reti gan otra cilvēka sejā var saskatīt sava paša sāpes vai prieku, sava paša slēptākās, trīsošās domas.
Cik apbrīnojami šī meitene prata iejusties otrā cilvēkā! Tā vēroja viņu tik uzmanīgi, kā aizrautīgs leļļu teātra skatītājs lelli, jau iepriekš paredzot katru viņa skropstas vēcienu, katru žestu, katru vismazāko pirksta kustību. Cik ilgi viņi bija gājuši līdzās? Trīs minūtes? Vai varbūt piecas? Bet tagad tā šķita vai vesela mūžība. Cik milzīgs bija meitenes attēls uz sienas, cik liela slaidā auguma mestā ēna! Ja viņam ieniezētos acs, viņa droši vien pamirkšķinātu. Un, ja tik tikko savilktos žokļu muskuļi, viņa nožāvātos pirms viņa.
«Hm,» viņš klusībā prātoja, «ja labi padomā, tad gandrīz iznāk, ka viņa tik vēlu gaidīja mani uz ielas, jau iepriekš zinādama, ka nākšu …»
Montegs atvēra guļamistabas durvis. Šķita, ka viņš ieietu saltā marmora kapličā. Visapkārt necaurredzama tumsa, ne jausmas no sudrabā