mirdzošas pasaules, logi cieši aizdarīti, un istaba līdzīga kapam, kurā nespēj iekļūt neviens lielās pil­sētas troksnis. Taču istaba nebija tukša.

Viņš ieklausījās.

Bija dzirdama tāda kā oda sīkšana, elektroniskās lapsenes dūkšana tās siltajā, sārtajā ligzdiņā. Mūzika bija gandrīz tik skaļa, ka varēja saklausīt melodiju.

Viņš juta, ka viņa smaids nozūd, sarūk un izkūst kā stearīns, nodziest kā fantastiska pārāk ilgi degusi svece. Tumsa. Nē, viņš nebija laimīgs. Viņš nepavi­sam nebija laimīgs! To viņš saprata. Un tā sev arī pateica. Viņš tikai nēsāja laimes masku, bet meitene, aizskrienot pāri mauriņam, bija to paņēmusi sev līdz, un viņš nevarēja klaudzināt pie viņas durvīm un lūgt, lai viņa dod masku atpakaļ.

Pat neiededzis gaismu, viņš jau zināja, kāda izska­tījās šī istaba. Viņa sieva — auksta, bez apsega — izstiepusies guļ gultā kā akmens tēls uz sarkofāga, un viņas stingās acis ir piekaltas griestiem ar nere­dzamām tērauda stīgām. Un viņas ausīs iebāztas «Gliemežnīcas» — mazās radiokapsulas —, un elek­troniskais skaņu okeāns, kurā mijas balsis un mūzika, apskalo viņas nomodā esošās smadzenes. Istaba tie­šām bija tukša. Ik nakti skaņu okeāns atplūda šurp un bangainiem viļņiem šūpoja vaļējām acīm guļošo Mildredu pretim nākamai dienai. Jau divus gadus nebija tādas nakts, kad viņa nebūtu aizpeldējusi, atkal un atkal labprātīgi ienirdama šai skaņu jūrā.