Lai gan istabā bija vēss, Montegs juta, ka viņam trūkst elpas. Tomēr aizkarus viņš neatvilka un balkona durvis neatvēra, jo negribēja ielaist istabā mēness gaismu. Aiz gaisa trūkuma slāpdams vai nost, viņš tumsā taustīja ceļu uz savu vientuļo, tukšo un tādēļ auksto gultu.
Mirkli pirms tam, kad viņa kāja atsitās pret kādu zemē guļošu priekšmetu, viņš jau zināja, ka tas tā
notiks. Kaut ko līdzīgu viņš bija izjutis arī pirmīt uz ielas stūra, kad gandrīz uzskrēja virsū meitenei. Viņa kāja, radot gaisa vibrāciju, uztvēra atpakaļ signālu un tūliņ atsitās pret kādu priekšmetu. Tas dobji noskanēja un aizripoja.
Viņš satrūcies palika stāvam un ieklausījās, kā elpo tā, kura gulēja melnajā istabas tumsā. Viņas elpa, kurā tik tikko bija manāma dzīvība, šķita tik gurda un vāra, ka no tās, liekas, nenotrīsētu ne mazākā lapiņa, ne matiņš, ne pūciņa.
Uguni viņš vēl arvien neuzdedza. Viņš izvilka šķiltavas, sataustīja uz sudraba diska iegravēto salamandru un nospieda sviriņu …
Mazās šķiltavu liesmiņas gaismā viņam pretim raudzījās divi blāvi dzidras upītes dibenā guļoši mēness akmeņi, kuriem pāri tecēja dzīves straume, tos nepavisam neskardama.
— Mildred!
Viņas seja bija ka ar sniegu klāta sala, kas nejūt ne lietus lāses, ne pāri slīdošo mākoņu ēnas. Tikai stingums un bezjutība … Un radio lapseņu dūkšana viņas ausīs, un stiklainais skatiens, un vājā elpa — uz iekšu, uz āru, uz iekšu, uz āru. Un viņai, kā redzams, bija gluži vienalga, ka tā var izdzist pavisam.