Tas, kam viņš tumsā bija uzgrūdies virsū, nu blāvi mirgoja pie viņas gultas. Mazais stikla flakoniņš, kurā vēl šorīt bija trīsdesmit tabletes, tukšs un bez vāciņa gulēja zemē un spīguļoja šķiltavu gaismā.
Pēkšņi debesis nodārdēja. Atskanēja tik griezīgs troksnis, it kā divas milzīgas rokas plēstu desmittūk- stoš jūdžu garu melnu linu audumu. Šis grāviens pāršķēla Montega krūtis. Pāri mājai ar apdullinošu dārdoņu drāzās raķešu bumbvedēji — cits pēc cita, bez mitas, bez apstājas, vēl viens un vēl viens, un vēl viens, un vēl viens, seši, deviņi, divpadsmit — atkal un atkal Montegs atvēra muti, lai nepārplīst bungādiņas. Māja drebēja. Šķiltavas nodzisa. Mēness akmeņi izgaisa. Viņa roka tvēra pēc tālruņa klausules.
Bumbvedēji aizlidoja. Viņš juta, ka lupas trīc pret klausules malu.
— Ātrās palīdzības slimnīcu!
Tas bija šausmu pārņemta cilvēka čuksts.
Viņam šķita, ka no melno bumbvedēju rēkoņas zvaigznes ir sabirušas putekļos, kas rīt klās zemi kā dīvains sniegs.
Ar šo muļķīgo domu, kas neatstājās, viņš drebēdams ilgi stāvēja tumsā, mēmi kustinot lūpas.