Viņiem līdzi bija šis aparāts. Pareizāk sakot — aparāti bija divi. Viens ielīda vēderā kā melna kobra pamestas akas dibenā pēc saglumējuša ūdens un sasmakušas pagātnes. Tas, lēni burbuļodams, sūca zaļo žurgu. Vai tas gribēja izsūkt tumsu? Vai visu gadu gadiem krājušos indi? Tas dzēra klusi, bez skaņas, tikai reizumis aizrijoties vai kaut kā dīvaini iešmakstinoties, kā cenzdamies kaut ko uztaustīt. Šim aparātam bija Acs. Tā operators, pilnīgi vienaldzīgs tips, uzlicis īpašu optisko ķiveri, varēja ielūkoties izsūknējamā cilvēka dvēselē. Ko Acs tur saskatīja? To viņš neteica. Viņš to redzēja un reizē neredzēja. Viņam visa šī procedūra bija tikai tāda kā grāvja rakšana un gultā guļošā sieviete nekas cits kā ciets marmora slānis, kam viņi uzdūrušies. Jārok tālāk, jāgrūž urbis dziļāk, jāizsūc tukšums, ja vien drebošā sūcējčūska to vispār varēja izsūkt. Operators stāvēja līdzās un smēķēja.
Strādāja arī otrs aparāts, kuru vadīja tikpat vienaldzīgs tips sarkanbrūnā, nenotraipāmā kombinezonā. Tas sūknēja laukā asinis un ievadīja to vietā jaunas.
— Viss, kas iekšā, jādabū ārā, — pirmais operators
teica, stāvot pie gulošās sievietes gultas. — Nav vērts noņemties tikai ar kuņģi, ja neiztīra arī asinis. Ja atstāj šo draņķi asinīs, tās kā ar āmuru vālē par smadzenēm savi pāris tūkstoši reižu — un gatavs, smadzeņu pods vairs nestrādā.