—   Apklustiet! — Montegs izsaucās.

—   Es tikai tāpat vien gribēju paskaidrot, — opera­tors teica.

—  Vai esat beiguši? — Montegs noprasīja.

Abi vīri salika aparātus kastē.

—   Jā, esam beiguši. Montega dusmas viņi laida gar ausīm. Abi stāvēja un smēķēja cigaretes, tā ka dūmu mutuļi griezās vien, līzdami pašiem acīs un degunā, bet viņi, kā liekas, to nemanīja.

—   Piecdesmit dolāru, — otrais operators teica.

—   Kādēļ jūs nesakāt, vai viņa būs vesela?

—   Skaidrs, ka būs. Uz galvošanu! Šis draņķis nu ir mūsu čemodānā, tā ka viņai nekas vairs nedraud. Kā jau teicu — ja izpumpē visu veco un ielaiž jaunu, viss atkal ir pilnīgā kārtībā.

—   Bet jūs nemaz neesat ārsti! Kādēļ netika atsūtīts ārsts?

—   Ārsts? Ha! — Cigarete salēcās operatora zobos. — Katru nakti mums ir pa desmit izsaukumu. Pirms pāris gadiem, kad sākās šī jezga, mēs saņēmām īpašu sūcējaparātu. Uzlabotu. Ar optisko linzu. Ārsts šādās reizēs nav vajadzīgs. Vajadzīgi tikai divi tehniķi, un pusstundas laikā viss atkal ir kārtībā. Bet nu mums jālaižas. — Viņi devās uz durvīm. — Pa radio nupat saņēmām jaunu izsaukumu. Desmit kvartālus tālāk. Tur vēl kāds sarijies miega zāles. Ja vēl kādreiz varam būt noderīgi, tad tikai piegrieziet. Viņai tagad vajadzīgs miers. Alēs iegrūdām viņai šo to uzmundri­nošu. Kad pamodīsies, būs izsalkusi. Nu tad, uz redzīti!