Un abi vTri ar cigaretēm cieši sakniebtajās mutēs, vīri ar dzedro odzes skatienu paņēma savus aparātus, šļūteni un čemodānu ar melanholijas šķidrumu un biezajām, tumšajām bezvārda duļķēm un aizgāja.
Montegs smagi atslīga krēslā un raudzījās guļošajā sievietē. Viņas acis nu bija mierīgi aizvērtas, un, pielicis viņas vaigam roku, viņš uz tās sajuta siltu elpu.
— Mildred, — viņš beidzot izteica.
«Mūsu ir pārāk daudz,» viņš domāja. «Mūsu skaits sniedzas miljardos, un tas ir pārāk daudz. Mēs cits citu nepazīstam. Atnāk svešinieki un izvaro tevi. Atnāk svešinieki un izrauj tev sirdi. Atnāk svešinieki un izsūc tev asinis. Ak dievs, kas īsti tie bija par vīriem? Savu mūžu tos nebiju redzējis!»
Pagāja pusstunda.
Šīs sievietes dzīslās nu tecēja svešas asinis, un tās bija viņu pārvērtušas. Viņas lūpas un vaigi bija sārti un svaigi, un seja mierīga, atmaigusi. Viņā nu ritēja jaunas asinis. Ja varētu viņai iedot arī jaunas smadzenes un jaunu atmiņu. Ja varētu nodot tīrītavā viņas dvēseli, izpurināt tai visas kabatas, iztvaicēt, iztīrīt, izgludināt un no rīta atnest to atpakaļ. Ja tikai varētu …
Viņš piecēlās un atbīdīja aizkarus un plaši atvēra logus, lai ielaistu istabā nakts gaisu.