Pulkstenis bija divi pēc pusnakts. Vai tiešām bija pagājusi tikai stunda, kopš viņš uz ielas sastapa Klarisu Maklelānu un, ienācis tumšajā istabā, ar kāju uzgrūdās stikla flakoniņam? Tikai stunda, bet kā pasaule pārvērtu­sies, kļuvusi auksta un bezkrāsaina.

Pār mēness gaismas pielieto mauriņu atplūda smiekli no kaimiņu mājas, kur dzīvoja Klarisa ar tēvu, māti un mūždien smaidošo tēvoci, šie smiekli bija sirsnīgi, nepiespiesti, bez vismazākās mākslotības un nāca no mājas, kas vēlajā nakts stundā laistījās gaismā, kamēr citas vientuļi grima tumsā. Montegs dzirdēja, ka šie cilvēki runā, runā, runā un runā, auz­dami maģisko vārdu rakstu.

Pa stikla durvīm viņš izgāja ārā un, pat neattap­dams, ko dara, devās pāri mauriņam uz blakus māju. Viņš apstājās ēnā pie sienas, aiz kuras skanēja cilvēku balsis, un gandrīz vai grasījās pieklauvēt un klusi palūgt: «Ielaidiet mani. Es netraucēšu. Es tikai gribu paklausīties, par ko jūs runājat.»

Taču Montegs to neizdarīja, tikai stāvēja drebinā­damies, ar ledus maskai līdzīgu seju, un klausījās vīrieša (laikam tēvoča?) balsī, kas mierīgi turpināja:

—   Galu galā mēs dzīvojam laikmetā, kad cilvēks vispār nav nekā vērts. Cilvēks ir tikai papīra salvete, kuru piešņauc, saburza, aizmet, paņem citu, piešņauc, saburza, aizmet, paņem citu.