Montegs devās atpakaļ uz savu māju, atstāja logu līdz galam vaļā, rūpīgi apsedza Mildredu un likās gultā, kur mēness gaisma krita viņa sejā un uz grumbās sarauktās pieres, kur mēness gaisma lija abās acīs, viņu pilnīgi apžilbinot.
Nokrita viena lietus lāse. Klarisa. Otra. Mildreda. Trešā. Tēvocis. Ceturtā, šīsdienas dedzināšana. Viena — Klarisa. Otra — Mildreda. Trešā — tēvocis. Ceturtā, piektā. Viena — Mildreda, otra — Klarisa. Viena, divas, trīs, četras, piecas, Klarisa, Mildreda, tēvocis, ugunsgrēks, miega zāļu tabletes, cilvēki — salvetes, piešņauc, saburza, aizmet, Klarisa, Mildreda, tēvocis, ugunsgrēks, miega zāļu tabletes, cilvēki — saburza, aizmet. Viens, divi, trīs, viens, divi, trīsi Lietus. Vētra. Tēvoča smiekli. Pērkona dārdi. Debesis sagrūst pār galvu neapturamās lietus gāzmās. Augšup kā no vulkāna izšaujas liesmas. Krācoša, mutuļojoša straume cauri naktij traucas pret rītu …
— Es vairs it neko nesaprotu, — Montegs noteica un iebāza mutē miega zāļu tableti. Tā lēni izkusa viņam uz mēles.
Deviņos no rīta Mildredas gulta bija tukša.
Montegs aši pietrūkās kājās un ar drebošu sirdi izmetās gaitenī un apstājās virtuves durvīs.
No sudraba grauzdētāja izlēca grauzdētas maizes šķēle, un taustekļveidīga metāla roka to satvēra un iemērca kausētā sviestā.
Mildreda vēroja, kā grauzdētā maize rindojas viņas priekšā uz šķīvja. Ausis viņai bija cieši aizbāztas ar dūcošajām elektroniskajām bitēm. Pēkšņi, paceļot acis, viņa ieraudzīja Montegu un pamāja viņam ar galvu.