—   Kā tu jūties? — viņš jautāja.

Desmit gados, kopš Mildreda lietoja ausīs bāžamās radio gliemežnīcas, viņa bija iemācījusies lasīt vārdus no lūpām. Viņa vēlreiz pamāja. Tad ielika grauzdēties vēl vienu šķēli.

Montegs apsēdās.

—   Nez, kādēļ man tā gribas ēst, — vina teica.

—   Tu …

—   Trakoti gribas est.

—   Pagājušo nakti… — viņš iesāka.

—        Es slikti gulēju. Un jūtos briesmīgi, — viņa tur­pināja. — Trakoti gribas ēst. Nezin, kādēļ.,

—   Pagājušo nakti … — viņš atsāka.

Mildreda izklaidīgi vēroja viņa lūpas.

—   Kas bija pagājušo nakti?

—   Tu neatceries?

—        Nu, kas tad? Vai mēs plostojām? Man, šodien ir briesmīgas paģiras. Trakoti gribas ēst! Kas pie mums bija?

—   Pāris cilvēku.

—       Tā jau es domāju. — Viņa nokoda gabalu grauz­dētās maizes. — Žņaudz pakrūti, bet es varētu rīt vai akmeņus. Ceru, ka vakar neizstrādāju kādu muļķību.

—   Nē, — viņš klusi noteica.

Grauzdētājs izmeta Montegam sviestā mērcētu maizes šķēli. Viņš to paņēma dīvaini samulsis, it kā juzdamies vainīgs.

— Tu pats arī izskaties diezgan čābiski, — viņa teica.