Pret vakaru sāka līt un visa pasaule satumsa. Montegs, stāvēdams mājas gaitenī, piestiprināja sev dedzinātāju nozīmi, uz kuras liesmoja oranža salamandra. Tad labu laiku domīgi raudzījās augšup uz ventilācijas režģi. Viņa sieva, kura televīzijas istabā lasīja savu scenāriju, pacēla galvu.
— Paskat, — viņa izmeta, — cilvēks domā\
— Jā, — Montegs apstiprināja. — Man vajag parunāties ar tevi. — Tad brīdi klusēja. — Vakar tu izdzēri visas miega zāļu tabletes, cik vien pudelītē bija.
— Es, vai? — viņa pārsteigtā izsaucas.
— Pudelīte ir tukša.
— To nu es nebūšu darījusi. Kādēļ man tas būtu jādara?
— Varbūt tu iedzēri divas tabletes un aizmirsi, ka esi iedzērusi, un pēc tam vēl divas, un atkal aizmirsi, un tad jau biji tik apreibusi, ka noriji visas trīsdesmit vai četrdesmit.
— Kādēļ es darītu kaut ko tik muļķīgu? — viņa jautāja.
— Nezinu, — viņš teica.
Viņa acīm redzami gaidīja, lai viņš aizietu.
— Es neesmu to darījusi, — viņa atkārtoja. — Nekādā ziņā.
— Lai nu tā būtu, — viņš sacīja.
— Tā arī ir. — Viņa atkal iegrima lasīšanā.
— Kas šodien televīzijas programmā? — viņš gurdi jautāja.
— Luga, — viņa atbildēja, neatraujot acis no scenārija. — Pēc desmit minūtēm sāksies uz visām sienām.