šorīt saņēmu savu tekstu. Es viņiem iesūtīju kādu ierosinājumu. Lai, rakstot scenāriju, izlaiž vienu lomu. Tas ir kaut kas pilnīgi jauns! Šī trūkstošā māj­saimnieces loma ir mana. Kad vajag pateikt izlaisto tekstu, viņi no visām trim sienām raugās manī, un es to pasaku. Šeit, piemēram, vīrietis jautā: «Ko tu par visu to domā, Helēna?» un skatās manī. Bet es sēžu šeit, skatuves centrā un saku… un saku… — Viņa apklusa un sāka vilkt ar pirkstu pār rindiņām. — Es saku: «Manuprāt, lieliski!» Un tad viņi spēlē tālāk bez manis, kamēr vīrietis atkal jautā: «Helēna, vai tu tam piekriti?» Un es atbildu: «Protams!» Nu saki, Gaj, vai tas nav interesanti?

Montegs, stāvot gaitenī, raudzījās Mildredā.

—   Tas ir patiešām interesanti, — viņa teica.

—   Par ko šajā lugā ir runa?

—   Es jau tev teicu. Tajā darbojas trīs personas — Bobs, Ruta un Helēna.

—   Ā-a.

—   Tas ir trakoti interesanti. Un kjūs vēl intere­santāk, kad mums būs arī ceturtā televīzijas siena. Kā tu domā, cik ilgi mums jākrāj, lai to varētu atjau­ties? Tas maksā tikai divi tūkstoši dolāru.

—   Tā ir trešā daļa manas gada izpeļņas.

—  Tas maksā tikai divi tūkstoši dolāru, — viņa atkārtoja. — Reizēm vajag padomāt arī par mani. Ja mēs tiktu pie ceturtās sienas, šī vairs nebūtu parasta istaba, bet īsta burvju pasaule. Mēs varam iz­tikt bez kaut kā cita.

—   Mēs jau iztiekam bez daudz kā cita, lai samak­sātu par trešo sienu. Vai esi aizmirsusi, ka to ielika tikai pirms diviem mēnešiem?