— Tikai pirms diviem mēnešiem? — Viņa izbrīnā blenza Montegā. — Nu labi, ej, mīļais, uz redzēšanos.
— Uz redzēšanos, — viņš teica. Tad apstājās un pagriezās atpakaļ. — Vai šai lugai ir laimīgas beigas?
— Tik tālu es neesmu izlasījusi.
Montegs ienāca atpakaļ istabā, izlasīja pēdējo lappusi, apstiprinoši pamāja, salocīja scenāriju un atdeva to viņai atpakaļ. Pēc tam viņš izgāja ārā lietu.
Lietus bija tikpat kā pārstājis, un meitene gaja pa ietves vidu atpakaļ atliektu galvu, un retās lāses krita viņai sejā. Ieraugot Montegu, viņa pasmaidīja.
— Helou!
Montegs atņēma sveicienu un tad sacīja:
— Ko jūs te atkal taisāt par jokiem?
— Es vēl arvien esmu nenormāla. Cik jauki just lietus lāses uz sejas. Man patīk staigāt pa lietu.
— Man gan droši vien nepatiktu, — viņš teica.
— Ja pamēģinātu, varbūt patiktu …
— Es nekad neesmu mēģinājis.
Viņa nolaizīja lūpas.
— Lietum pat garša ir brīnišķīga.
— Ak- visu jums vajag pamēģināt? Kaut reizi izjust vai nobaudīt? — viņš jautāja.
— Dažkārt pat vairākas reizes. — Viņa paskatījās uz kādu nieciņu, ko turēja savā plaukstā.
— Kas jums tur ir? — viņš vaicāja.
— Kā liekas, pēdējā šī gada pienene. Nudien nebiju cerējusi tik vēlu kādu vēl atrast. Vai jums kādreiz gadījies dzirdēt, ka vajag ar pieneni paberzēt zodu. Lūk„šādi. — Viņa smiedamās pavilka ziediņu sev gar zodu.