—   Kādēļ?

—       Ja paliks dzeltenas pēdas, tas nozīmēs, ka es kādu mīlu. Vai palika?

Viņam cits nekas neatlika kā paskatīties.

—   Nu, kā? — viņa jautāja.

—   Zods ir dzeltens.

—   Lieliski! Bet tagad izmēģināsim ar jums.

—   Ar mani tur nekas nesanāks.

—        Nu, paskatīsimies. — Viņš nepaguva ne attap­ties, kad viņa pavilka pieneni viņam gar zodu. Viņš atrāvās atpakaļ, un viņa iesmējās. — Stāviet nu mie­rīgi! — Tad paskatījās zem viņa zoda un sarauca pieri.

—   Nu? — viņš jautāja.

—       žēl gan, — viņa novilka. — Nevienu pašu jūs nemīlat.

—   Mīlu gan!

—   To nevar redzēt.

—        Es mīlu, pat ļoti! — Viņš centās atcerēties kāda tuva cilvēka seju, taču veltīgi. — Mīlu gan!

—   Lūdzu, neskatieties manī tādām acīm!

—        Pie visa vainīga šī jūsu pienene, — viņš īgņojās. — Tai visi putekšņi jau bija notraukti. Un tādēļ man nekas nepalika.

—        Jā, jums laikam taisnība. Ak vai, kā esmu jūs satraukusi! Nē, nu patiešām. Man ļoti žēl! — Viņa viegli aizskāra viņa elkoni.

—        Nē, nē, — viņš aši atbildēja. — Ar mani viss kārtībā.