— Man nu ir jāiet, tādēļ sakiet, ka jūs man piedodat. Negribu, ka jūs būtu dusmīgs uz mani.
— Es neesmu dusmīgs. Vienīgi satraukts.
— Es eju pie sava psihiatra. Man liek iet pie viņa. Es viņam stāstu visādus brīnumus. Nezinu, ko viņš domā par mani. Viņš saka, es esot īsts sīpoliņš. Nekādi nevarot tikt man pie kodola.
— Man arī šķiet, ka jums vajadzīgs psihiatrs, — Montegs sacīja.
— Jūs tā nemaz nedomājat.
Viņš dziļi ievilka elpu un tad teica:
— Nē, es tā nedomāju.
— Psihiatrs grib izdibināt, kādēļ es klīstu apkārt pa mežiem un vēroju putnus un ķeru tauriņus. Kādreiz parādīšu jums savu kolekciju.
— Labi.
— Viņi grib zināt, kā es pavadu laiku. Es atbildu, ka reizēm gluži vienkārši sēžu un domāju. Bet es nesaku viņiem, par ko. Lai paši lūko tikt gudri. Un reizēm es stāstu, ka man patīk atliekt atpakaļ galvu — lūk, šādi — un ar lūpām tvert lietus lāses. Lietus patiešām garšo pēc vīna. Vai esat kādreiz pamēģinājis?
— Nē, es …
— Jūs taču esat man piedevis, ja?
— Jā. — Viņš mirkli padomāja. — Jā, esmu piedevis. Dievs vien zina, kādēļ. Jūs esat tik neparasta un aizdodat dusmas, taču jums nav grūti piedot. Jūs sakāt, ka jums ir septiņpadsmit gadu?
— Jā, nākamo mēnesi paliks.
— Cik savādi. Patiešām dīvaini. Manai sievai ir trīsdesmit gadu, bet jūs reizēm šķietat daudz vecāka. Nevaru saprast, kādēļ.