— Jūs pats esat neparasts, mister Monteg. Brīžiem es pat pilnīgi aizmirstu, ka jūs esat dedzinātājs. Vai drīkstu jūs vēlreiz nokaitināt?
— Nu, nu?
— Kā tas viss iesākās? Kā jūs tur iekluvāt? Kādēļ jūs izvēlējāties šo darbu, kādēļ kļuvāt par dedzinātāju? Jūs neesat tāds kā tie citi. Esmu vienu otru redzējusi. Es zinu. Kad runāju, jūs skatāties manī. Kad vakar ieminējos par mēnesi, jūs pacēlāt acis uz augšu. Citi nekad to nedarītu. Tie aizietu un nemaz neklausītos. Vai arī sāktu man draudēt. Nevienam vairs nav laika uzklausīt otru. Bet jūs kaut kā samierināties ar mani. Tieši tādēļ man liekas tik savādi, ka jūs esat dedzinātājs. Tas jums kaut kā nepiestāv, neatbilst.
Montegs juta, ka sašķeļas divās daļās — karstā un aukstā, maigā un cietā, iejūtīgā un nežēlīgā —, kas trinās viena gar otru.
— Tad nu skrieniet, ka nenokavējat, — viņš teica.
Un meitene aizskrēja, atstājot viņu lietū uz ietves. Ilgi viņš stāvēja nekustēdamies.
Pēc tam, paspēris pāris soļus, viņš atlieca galvu un uz mirkli pavēra lūpas …
Mehāniskais Suns, kas gulēja viegli dūcošajā, viegli vibrējošajā, vāji apgaismotajā būdā dedzinātāju depo tumšajā kaktā, bija un reizē nebija dzīvs, bija un reizē nebija aizmidzis.