Pa lielo kvadrātveida logu plūda iekšā blāva mēness gaisma, ievizoties gan šur, gan tur uz misiņa un vara, un tērauda detaļām, no kurām bija veidots viegli trīsošais zvērs. Brīžiem iemirdzējās rubīna sarkanās stikla acis, brīžiem jutīgo nāšu smalkie neilona matiņi, kamēr pats zvērs vieglī- tiņām drebēja uz savām zirnekļa kājām, kas balstījās uz gumijas ķepām.

Pa misiņa kārti Montegs nobrauca lejā un izgāja pamest acis uz naksnīgo pilsētu. Mākoņi bija pilnīgi izklīduši. Viņš aizdedza cigareti, ienāca atpakaļ un noliecās un ieskatījās Suņa būdā. Suns atgādināja milzīgu biti, kas pārlidojusi stropā no lauka, kur pie­sūkusies saldi skurbīgu indi, murgainu sapņu un ārprāta nektāru, un nu centās izgulēt reibumu.

— Ei, tu, — Montegs nočukstēja, kā vienmēr ar bijīgu interesi vērojot nedzīvo un reizē dzīvo zvēru.

Naktīs, kad kļuva garlaicīgi — un tā tas bija katru nakti —, vīri pa misiņa kārtīm nolaidās lejā un, iedar­binājuši Suņa ožas tikšķošo mehānismu, palaida gai­tenī žurkas, cāļus vai kaķus, kurus tikpat būtu jāno­slīcina, un slēdza derības, kuru Suns notvers pirmo. Pāris aekundēs spēle biļa cauri: žurka, cālis vai kaķis, neticis necik tālu, jau bija sažņaugts Suņa mīkstajās ķepās, un četrcollīga tērauda adata, izlēkdama no Suņa purna, iešļircināja upurim krietnu devu morfija vai prokaīna. Pēc tam to iemeta dedzinātavā. Spēle sākās no jauna.