Montegs parasti palika augšā un nepiedalījās šais izpriecās. Pirms diviem gadiem viņš bija noslēdzis derības ar pašu lielāko azartnieku un pazaudējis nedēļas algu, un Mildreda toreiz tik briesmīgi pārskaitās, ka viņas seja pārklājās plankumiem un uz pieres izspiedās dzīslas. Tagad naktīs viņš gulēja uz savas lāviņas, pagriezis seju pret sienu, un klausījās augšup plūstošajos smieklu dārdos, žurku nadziņu žiglajā skripstēšanā, peļu smalkajā pīkstēšanā un sasprindzinātajā klusumā, kas iestājās brīdī, kad Suns kā ēna, kā milzīgs naktstauriņš izlēca spilgtajā gaismā, lai satvertu upuri, iecirstu tajā adatu, atgrieztos būdā un atkal pamirtu, it kā atvienots no elektrības.
Montegs pielika roku Sunim pie purna.
Suns ierūcās.
Montegs atlēca atpakaļ.
Suns mazliet piecēlās savā būdā, un tā acīs ieplaik- snījās zili zaļas neona ugunis. Tad vēlreiz ierūcās ņerkstošā balsī, kurā dīvaini sajaucās elektrības vadu dūkšana, cepešpannas čurkstēšana un metāla džerk- stoņa, kāda rodas, kad sāk darboties vecs, rūsas saēsts mehānisms.
— Nē, nē, vecīt, — Montegs izdvesa, jūtot, cik dobji sāk sisties sirds.
Viņš redzēja, ka sudraba adata sāk šaudīties iekšā, ārā, iekšā un ārā. Suns rūca arvien niknāk un niknāk, draudīgām acīm skatoties viņā.