Viņai bija šaura, pienbalta seja, kas vērās pasaulē alkainā izziņas tieksmē. Viņas skatiens pauda tādu kā izbrīnu, un tumšās acis tik vērīgi raudzījās apkārt, ka tām nekas nepaslīdēja garām. Viņai bija baltas, viegli čaukstošas drānas. Montegam gandrīz vai šķita, ka viņš dzirdētu viņas soļu ritmā šūpoto roku kustību un tās ausij neuztveramās trīsas, kas pārslīdēja gaišajai sejai, kad viņa, paceļot acis, ierau­dzīja sev priekšā ietves vidū stāvošu vīrieti.

No kokiem, kas šalkoja viņiem virs galvām, čabē­dams lija sauss lapu lietus. Meitene bija tik pār­steigta, ka šķita — tūliņ pat atrausies atpakaļ, taču viņa palika stāvam un cieši raudzījās Montegā, un viņas tumšās acis tā iemirdzējās, it kā viņš būtu patei­cis viņai kaut ko neizsakāmi skaistu. Bet viņš zināja, ka bija izteicis tikai visparastāko «helou». Redzot, ka meitene kā hipnotizēta raugās salamandrā uz viņa piedurknes un diskā ar feniksu uz viņa krūtīm, Mon- tegs ierunājās:

—   Jūs laikam esat mūsu jaunā kaimiņiene?

—        Bet jūs, kā redzams … — meitene pacēla acis no viņa profesijas emblēmas, — …dedzinātājs. — Viņas balss pamira.

—   Cik dīvaini jūs to pateicāt.

—        To es … to es varētu uzminēt aizvērtām acīm, — viņa klusi sacīja.

—   Pēc petrolejas smakas, vai? — viņš smējās.