— Mana sieva vienmēr par to žēlojas. Berz, cik gribi, tikpat nevar nomazgāt.
— Nē, to nevar nomazgāt, — viņa bijīgi teica.
Lai gan meitene nekustējās, Montegam šķita, ka tā iet viņam apkārt, viegli parausta viņu, groza uz visām pusēm un izpurina viņa kabatas.
— Petrolejas smaka … — viņš atsāka, lai pārtrauktu ilgstošo klusumu, — … man tā ir tikpat kā smarža.
— Vai tiešām?
— Jā gan. Kādēļ jūs brīnāties?
Viņa brīdi padomāja.
— Es nezinu, — viņa sacīja. Tad pārlaida skatienu ielai, kas veda gan uz viņas, gan Montega māju.
— Vai jums nebūtu nekas pretim, ja es ietu atpakaļ kopā ar jums? Mani sauc Klarisa Maklelāna.
— Ak Klarisa. Bet mani — Gajs Montegs. Nāciet vien. Kādēļ jūs tik vēlu staigājat apkārt? Cik jums ir gadu?
Siltajā, vējainajā mēness naktī viņi gāja pa sudrabā mirdzošo ietvi, un gaisā bija jūtama viegla aprikožu un meža zemeņu smarža, tā ka Montegs izbrīnā pavērās apkārt, līdz atskārta, ka ir maldījies, jo rudenī taču nekā tāda nav.
Nē, nekā tāda nebija, tikai līdzās viņam soļoja meitene, kuras seja mēness gaismā mirdzēja kā sniegs, un apsvēra viņa jautājumu, cenzdamās atrast vislabāko atbildi.
— Esmu septiņpadsmit gadus veca un nenormāla. Mans tēvocis saka, tas vienmēr tā sakrītot. Ja kāds jautā, cik veca tu esi, viņš saka, tad atbildi, ka esi septiņpadsmit gadus veca un nenormāla. Vai nav jauki šādā naktī paklaiņot? Man patīk visu vērot un ieelpot smaržas, un reizēm līdz rītausmai klejot apkārt un noskatīties, kā uzlec saule.