Tad atkal viņi gāja klusēdami, līdz beidzot meitene domīgi teica: — Bet zināt, es no jums it nemaz nebaidos.
— Kādēļ tad jums būtu jābaidās? — viņš brīnījās.
— Daudzi baidās no jums. Tas ir — baidās no dedzinātājiem. Bet, galu galā, jūs taču esat tāds pats cilvēks kā citi…
Viņas acīs kā divās mirdzošās ūdens lāsēs viņš ieraudzīja savu atspulgu — mazu un tumšu, bet ļoti skaidru, pat katru sīkāko mutes rieviņu —, it kā šīs acis būtu divi brīnumaini violeti dzintari, kuros iemūžināts viņa attēls. Pret viņu pavērstā meitenes seja nu bija līdzīga trauslam, matētam kristālam, kas izstaro maigu un mūžīgu gaismu. Tā nebija skaudri spoža kā spuldzei, bet dīvaini glāstoša un mierinoša, kādu izstaro sveces liesma. Reiz, kad viņš bija vēl bērns, mājās nodzisa elektrība un māte sameklēja un uzdedza pēdējo sveci, un pa to laiku, kamēr tā dega, viņiem atklājās jauna pasaule, kas vairs nebija neaptverama, bet mājīgā lokā kļāvās viņiem apkārt, un viņi abi — māte un dēls — pilnīgi pārvērtušies šajā gaismā, klusībā vēlējās vienīgi to, lai elektrības tik drīz vēl nebūtu …
Un tad Klarisa Maklelāna sacīja: