— Vai es drīkstu jums kaut ko jautāt? Cik ilgi jūs jau esat dedzinātājs?
— Desmit gadus. Kopš divdesmit gadu vecuma.
— Vai jūs kādreiz arī lasāt tās grāmatas, kuras sadedzināt?
Viņš smējās.
— Tas ir pret likumu!
— Ak, pareizi.
— Mūsu darbs ir varen jauks. Pirmdien mēs, piemēram, dedzinām Milleju, trešdien — Vitmenu, piektdien — Folkneru. «Nodedzināt visu līdz pelniem un tad sadedzināt ari pelnus!» — tāda ir dedzinātāju devīze.
Viņi gāja vēl kādu brīdi, un tad meitene ievaicājās:
— Vai tiesa, ka agrāk jūsu amata brāļi uguni dzēsuši, nevisdedzinājuši?
— Nē. Ēkas vienmēr bijušas ugunsdrošas, tur nu jūs varat man pilnīgi ticēt.
— Dīvaini. Bet man reiz gadījās dzirdēt, ka agrāk mājas degušas tikai aiz kļūmīgas nejaušības, un jūsu amata brāļi bijuši tie, kuri šo uguni dzēsuši.
Montegs smējās.
Meitene uzmeta viņam ašu skatienu.
— Kādēļ jūs smejaties?
— Nezinu. — Viņš atkal iesmējās, bet pēkšņi apklusa.
— Un kas tad ir?
— Jūs smejaties, kaut gan es nesaku neko smieklīgu, un jūs atbildat bez kavēšanās. Jūs nemaz nepadomājat, ko es jautāju.
Montegs apstājās.
— Jūs nu gan esat ērmīga, — viņš teica, raugoties meitenē. — Bet vai jūs neatļaujaties par daudz?