—        Es negribēju jūs apvainot. Tas laikam tā iznāca tādēļ, ka es pārāk cieši vēroju cilvēkus.

—       Vai šis te jums neko neizteic? — Viņš viegli uzsita pa skaitli 451 uz savas ogļu melnās piedurknes.

—        Izteic gan, — viņa nočukstēja, paātrinadama soli. — Sakiet, vai jūs esat vērojis, kā pa bulvāriem joņo raķešu automašīnas?

—   Ak gribat mainīt sarunas tematu?

—   Reizēm man šķiet, ka tie, kuri brauc automašī­nās, nemaz nezina, kas ir zāle vai puķes, jo redz tās vienīgi aizzibam garām, — viņa turpināja. — Parā­diet viņiem zaļu plankumu, un viņi izsauksies: «O, jā, tā ir zāle!» Sārtu plankumu? «Jā, tas ir rožu dārzs!» Balti plankumi viņiem ir mājas. Brūni plan­kumi — govis. Reiz mans tēvocis mēģināja braukt lēnām — ne ātrāk par četrdesmit jūdzēm stundā, un viņu tādēļ apcietināja. Divas dienas lika nosēdēt cie­tumā. Vai tas nav dīvaini un reizē skumji?

—   Jūs pārāk daudz domājat, — Montegs neveikli teica.

—   Es reti kad skatos televīzijas pārraides un neeju ne uz autosacīkstēm, ne izpriecu parkiem. Laikam tādēļ man atliek daudz laika visādām nesaprātīgām domām. Vai jūs esat uz šosejām redzējis divsimt pēdu garos reklāmas dēļus? Vai zināt, ka senāk tie esot bijuši tikai divdesmit pēdu gari? Bet automašīnas tagad joņo ar tādu ātrumu, ka reklāmu vajag pagari­nāt, lai to vispār pagūtu ieraudzīt.