—    Runājiet diktāk, — sacīja meitenes māte, — viņa lāgā nedzird.

Sirdī iesmeldzās sāpe. Sai līksmajai smējējai, kura ne kad nerimās jautāt, kurai nekad netrūka dzīvesprieka, bija pavāja dzirde. Tomēr es drīz pielāgojos. Tatjana ļoti labi saprata lūpu kustības, un rūpība un pacietība, kuras man netrūka, pirmoreiz sarunājoties ar Taņu, lika pa matus ciešai jo ciešai mūsu draudzībai. Nekā nevienam ne teicis, aizrakstīju savam paziņam, kas konstruēja mikro radioaparātus, un lūdzu, lai viņš man atsūta visjaunāko dzirdes protēzi, jo kurliem izgatavotais pastiprinātājs ar diezgan lielām baterijām Tatjanai bija pārāk smags, ne ērts, un to viņa ņēma līdzi vienīgi uz skolu.

Tikai pēc tam, kad saķērām krabjus un piepildījām divas tukšas piena pudeles ar vēžiem vientuļniekiem; pēc tam, kad abi aizgājām līdz vējenēm, kā tās dēvēja Taņa, bet kas īstenībā bija pilnīgi moderns, izmēģināšanai ui stādīts vēja rotors; pēc tam, kad es pastāvēju par sargu pie augu mājas, bet Tatjana, iebāzusi roku pa jumtā izsistu rūti, norāva zaļu un gauži skābu citronu, — pēc visa ta meitene, čalodama par visdažādākajiem notiku inlem, pasacīja kaut ko tādu, ka es tūlīt kļuvu uzmanīgs.

Vai juru pie debesliņām esat redzējis? Un tvaiko ņus? Un pilsētu ar augstieni torņiem?