— Pie debesīm? — es pārjautāju. Ko vēl ne izgudrosi!
Es izgudrojot?! — Tatjana apvainojās, bet tūlīt iedomājās, ka pārklausījusies. — Pie debestiņām, āre, tur, — viņa rādija kaut kur augšup. — Un kāpēc jūs tik ilgi guļat, krusttēv, krusttētiņ?
Vērīgi paraudzījos uz Tatjanu. Nē, viņa nefantazēja, viņa tiešām bija kaut ko redzējusi.
— Bet kad tu to redzēji?
Kad? … Tiklīdz saulīte bija uzlēkusi, āre, tur … — viņa atkal rādīja kaut kur augšup.
Arī es nolēmu paskatīties, kā «pie debestiņām brauc tvaikoņi» un uz citiem brīnumiem, par kuriem visu ceļu stāstīja Tatjana.
Beidzot nu man bija vajadzīgs modinātājs pulkstenis! Uzgriezu, lai tas zvana puspiecos, un, kad mazā gaismiņā pulkstenis mani cēla augšā, es to sakampu un jau gri bēju pabāzt zem spilvena, bet tobrīd no āra atskanēja Tatjanas balstiņa:
Krusttēv, krusttētiņ, posies veicīgāk! Krusttētiņ, kur tu esi?
Steigšus apģērbos un izgāju laukā. Iesārtā strēle austrumu pusē vēl zilgāku darīja naksnīgo debesi. Dzestra vēsma vilka no jūras, nesdama līdzi sāļo ūdeņu smaržu, trūdošo aļģu sīvo un aso smaku no pludmalē izskalotās garās ūdensaugu joslas. Tatjana stāvēja man blakus, uz maukuši basās kājās čības, uzmetusi plecos vatētu segu, kas viņu naktīs gultā sildīja.
— Kāpēc tu mani tik ļoti steidzināji? — es jautāju.