No lieljaudas mehānismiem, kurus atveda kravas helikopteri, visos virzienos stiepās tērauda troses cilvēka rokas resnumā. Tikko spēdami pacelt smagos tērauda āķus, vīri aizkabināja tos aiz milzīgajiem bluķiem, kas vēl nesen veidoja ēku, kuru uzskatīja par arhitektoniskās harmonijas un lietderības paraugu. Atskanēja signāls, un vinčas pārvietoja, norāva vai vilka projām dzelzsbetona klučus, atbrīvodamas pieeju pie ēkas centra. Beidzot ieraudzījām galvenās zāles bruņām klāto kupolu. Tagad tas izskatījās pēc steigā nolobītas apelsīna mizas. Milzīgas līkloču plaisas sākās kupola vidū, un elektriskie griezējdegļi visu nakti plosīja metālu, tumsā zibsnīdami ar spožiem zilu dzirkšu uzliesmojumiem.
Te nu bija šī galvenā zāle. Pa speciāli iztīrītu ceļu piebrauca sanitārās mašīnas. Tām bija jāpievāc vēl nesen dzīvo, degsmes pilno cilvēku atliekas … Noņēmuši no galvas aizsargmaskas, gar ceļa malām stāvēja avārijas komandas locekļi, skarbas profesijas skarbie vīri.
Pie mums steigšus pienāca avārijas grupas vadītājs. Viņš pamāja, lai mēs viņam tuvāk neejot, un cauri maskai dobji sacīja:
— Negaidīts šķērslis. Zem metāla kupola atrodas caur spīdīga, neparasti cieta viela ar neparastām īpašībām.