Pneimatiskais cirtnis nolūst, nespēdams pat ieskrāpēt šās vielas virsmu.

—     Bet elektriskais loks? — kāds ievaicājās.

—     Mēģinājām, arī nelīdz, — atbildēja avārijas grupas vadītājs. — Nespēj nekā padarīt, viss velti.

-— Bet ja mēģinātu piekļūt no galvenās zāles otras puses? — es ierosināju.

-— Nav iespējams, otras puses nav. Bruņām klāto kupolu esam sagraizījuši daudzās vietās, un visur apakšā ir šis stikls. Uzvelciet skafandru un paskatieties pats! …

Cita pēc citas atpakaļ gājienā izbrauca ātrās palīdzības mašīnas. Kāpdami pāri betona bluķiem, devāmies dzi­ļāk drupās. Tiešām, zem metāla kupola bija caurspīdīga masa, kas izskatījās pēc tumša, neslīpēta stikla paugura. Tā virsmā bija redzams precīzs tērauda plākšņu iekš­puses nospiedums — no šīm plāksnēm bija sametināts kupols. Tieši priekšā ieraudzījām durvis, pareizāk sakot, nospiedumu, ko bija atstājušas metāla durvis, kuras atra­dās turpat līdzās. Izrādījās — durvju rokturis bija ieku- sis šajā masā, kuras rašanos neviens nespēja izskaidrot. Tobrīd celtnis pavilka sāņus vēl vienu bruņu kupola seg­mentu — un saules stari iekļuva «stikla» paugurā. Topa- novs piespieda seju pie tā virsmas, pūlēdamies saskatīt, kas tur ir iekšā.

—    Viņi ir tur! — Topanovs klusi sacīja. — Šķiet, tas ir Aleksejevs …

Tumšā paugura vidū kā milzīgā akvārijā bija sastin­guši vairāki augumi.