Mēģinājām atrast novērošanai izde­vīgāku vietu, taču «stikla» masai cauri audās smalku plaisu tīkls, un tāpēc tās iekšieni varējām vērot tikai kā caur miglu. Paņēmu kāda strādnieka pamestu cērti un situ pa «stiklu» ar visu spēku. Cērte tikpat sparīgi atlēca atpakaļ, un caurspīdīgā masa atbildēja uz šo sitienu ar dīvainu, smalku, dziedošu skaņu.

—    Viss velti, — dzirdēju sakām avārijas grupas vadī­tāju, — jāmēģina spridzināt.

Sprādziens nogranda tikai uz rīta pusi. Mēnesnīcā aug­stu gaisā uzšāvās zemes un smilšu blāķi. Saulei uzlecot, ieraudzījām pārsteidzošu ainu. No kupola vairs nebija ne vēsts — sienu atliekas aizsviestas uz visām pusēm, un saules staros mirdzēja caurspīdīgai baravikai līdzīgais

sakusušais «stikla» paugurs. Tagad tā iekšienē pavisam labi varēja saskatīt neskaidrus aparātu un cilvēku augumu apveidus. Cilvēki stāvēja un sēdēja pie aparā­tiem. Viens no viņiem bija sastindzis, it kā tobrīd kaut kur trauktos. Roka sniedzās uz blakus stāvētāju, kas ļoti lietišķi pašlaik spieda kāda aparāta kontaktu pogas. Šādā stāvoklī viņus bija pārsteigusi nāve.

Kāds enerģijas viesulis iebrāzies šaja pļašajā telpā ar lielo lustru, kas arvien vēl «karājās», lai gan griestu šeit sen vairs nebija? Jā, šeit tieši iebrāzies viesulis, jo labo­ratorijai pašai nekādu sevišķi spēcīgu enerģijas avotu ne­bija.