Avārijas dienā pašrakstītāju aparātu reģistrētais enerģijas patēriņš bijis pat mazāks nekā parasti. Bet tad uzreiz strāvas impulss spēji palēcies, tomēr automāti strā dājuši precīzi, tie pārtraukuši elektriskās enerģijas pie­plūdi, tūlīt, lai stāvokli pārbaudītu, pieslēgušies laborato­rijai vēlreiz, taču tur pretestība jau bijusi bezgala liela —

laboratorija vairs neeksistējusi.

* * *

Mēs stāvējām pie Aleksejeva laboratorijas drupām. Runājām pusbalsī, taču cits citu pārtraukdami un steig šus stāstīdami arvien jaunus un jaunus sīkumus.

Visu rajonu ap laboratoriju ir izglābis šis tērauda kupols, — skaidroja viens no fiziķiem, kas bija atbrau­cis pirms manis. — Ja nebūtu šās bruņu segas, postī­jumi skartu daudz lielāku platību.

—    Kas tad ir šī caurspīdīgā masa, kāds ir tās sa stāvs? — es jautāju.

— Ticat vai neticat, sastāvs ir tāds pats kā gaisam. Jā, jā, slāpeklis un skābeklis tādās pašās attiecībās ka apkārtējā gaisā.

—    Interesanti . . . Tas ir kaut kāds nepazīstams savie­nojums, kāds nezināms slāpekļa oksīds . .. piebilda viens no klātesošajiem.

—    Vai tikai tas ir ķīmisks savienojums? fiziķis pa­grozīja galvu. — Es par to ļoti šaubos. Mēs esam konsta­tējuši, ka šī viela vada elektrisko strāvu. Pievienojām metināšanas aparāta elektrodu, loks gan radās, bet tūlīt apdzisa. Ar vakuuma sūcēju savācām izgarojušās vielas tvaikus.