Tur, kur gaudo vētras, Tur, kur auro vējš, — Turp, tik turp es ietu! Turp lai ved mans ceļš! Lai uz mana ceļa Saule neatspīd, Lai ar tūkstoš reizes Ceļā kāja slīd, Tomēr mūžam augšup Tieksies tik mans gars, Līdz ar katru soli Krūtīs augs jauns spars. Dzīvot! Dzīvot! Strādāt! Laimi ne lūgt, bet ņemt! Strādāt! Strādājot pašam Arī likteni lemt.
DVĒSELE TUMSĀ
Vai ārprāts tas, kas stīvām acīm manī raugās un kaitinoši skaļi smej? Nē, tā jau dvēsele ir tumsā, kas neprātīgos smieklos asras lej. Tā raud, ka sapņu priekškars norauts tika, kas īstenību sedz, Un tagad tā tik zaimus un melus, viltu visur redz. Nevienam nebūs redzēt, kas dvēslē dziļi kvēl, Un tāpēc neprātīgi tā tumsā smiesies vēl.
BRĪNUMS
Es gaidu, gaidu . . . Nezinu, ko gaidu. Kad saule rītā lec, es sevī klusi smaidu Un ticu — brīnumu šī jaunā diena nes. Nāk vakars. Blāzma izdzisdama sārti kvēlo. Sirds gaida vēl... Sirds kaut ko klusi žēlo, Bet tikai sāpju skaņas plūst no tālienes. Kad visas ugunis būs izdzisušas Un visas klusās dziesmas apklusušas — Es zinu, naktij citāds brīnums līdzi nāks. Kā briesmīgs lāsts tas nāks. Bet nāks!
