Kam lai prasu? Vējiem? — Vēji klusēs,Vēji nesacīs, pa kuru ceļu ej. Garas ēnas sapņodamas lokās. Melni egļu krusti saulei priekšā stāj. Un es izstiepju pret kalnu savas rokas. Gaidu. Neredzu, kur tu man pretī māj. Nozied diena. Aizskrien bezdelīgas. Gurdas mākoņlaivas rieta ostā brauc. Vakars spēlēt sāk uz mēnesstīgām. Klusu manas lūpas tavu vārdu sauc. Uzplaukst nakts zaļvioletā krāsā. Dzilna apklust. Vēji nostāj skriet. Zemei piekļaujos kā uzticīgai māsai: «Pieņem mani šonakt — man vairs nav kur iet.»
NOSPIESTĪBA
Jasmīni tveicīgi smaržo. Brīnišķa uzplaukst roze. Bet manu labāko draugu — Ēd tuberkuloze. Vālodze dzied un klaigā. Trauc vēji un sačukstas slepus. Es klausos, kā manu draugu Nomoca klepus. Pļāvēji sasaucas pļavās. Skan ganu gavilēs meži. Ārsts paraksta manam draugam: Gultas režīms. Ārsts saka: jums kalni un saule Spēs dzīvību atdot kā burvji. — Mums vakaros istabu apņem Auksts drēgnums no purva. Un daudzreiz šķiet, ka tikai tāpēc Sien zeme sev skaistuma jostu, Lai nospiestie izjustu asāk Savas bēdas un postu.
Bet klusa tukšuma sirds samulsusi taujā — Kad atkal neprātīgais nemiers sauks?
