Vari raudāt vai smiet, vai rūgtā izmisā kliegt. Draugs, kad tu mīlēsi mani, kā mīlēji senāk? Draugs, kā gan vari savu mīlu tik ilgi man liegt! Tevi meklēju visur, starp cilvēkiem svešiem un daudziem, Skrienu bez elpas, kad pazib kur līdzīgs tev tēls. Vakaros aizmiegot lūdzos — jel žēlo mani un saudzi, Parādies sapnī, kāds biji reiz, mīlošs un cēls. Gadi aiziet un zūd. Gadi vairs atpakaļ nenāk, Vari lādēt vai lūgt, vai rūgtā izmisā kliegt. Draugs, tevi mīlu un mīlēšu vienmēr kā senāk, Kaut arī mūžam gribēsi mīlu man liegt.

TAVĀ LOKĀ

Ak, kā es maldījos, kad domāju — tas dzijis, Ts aizmirsts, noklusēts un beidzis sāpēt, Klāj vienaldzība visu, kas vien bijis, Un laiks spēj uguni un vētru slāpēt. Kad tevi redzu — pēkšņi dvēsle mana Deg gaišā mīlā, liesmo uguns šaltīs. Sirds reizē smej un raud, un kliedz, un zvana, Un ievainota sabrūk asins paltīs. Nu zinu es, ka velti aizmirst vēlos, Ka velti mēģinu tikt prom no tava loka. Sirds izmisusi tic — reiz tomēr žēlos Un glāstus maigākos sniegs nežēlīgā roka.

VIENTULĪBA

Ir tādi vakari, kad vientulība asa Ar skaudriem pirkstiem vāro sirdi skar. Tā smeldz un sāp, pēc pestīšanas prasa; Aiz mokām zobus kost, kliegt, skaļi raudāt var. Ja tādā vakarā pie tevis cilvēks nāktu — Kā glābējs izredzēts tas tevim izliktos, Tu viņu svētītu, pat priekā skūpstīt sāktu,