Līdz dvēseles dziļumiem tu viņam atklātos. Bet, rīts kad nāk, ir salauzts šaurais būris,Tu esi pateicīgs, ka biji aizmirsts viens: Tev neskarts dvēselē ir palicis kāds stūris, Kur nav vēl iespiedies nekad neviens.
ATZIŅA
Draugs, es redzu — mīlas vārdus tu vēl gaidi klusi. Vai tik ātri piedzīvoto sirds ir aizmirsusi? — Lūpas, kas it padevīgi šodien tvīkstot glaimo, Rītā rupji, nekautrīgi tevi peļ un zaimo. Rokas, kas kā neprātīgas šodien tevi glāsta, Rītā citu tver un zvērot asins dziesmu stāsta. Kas tev šodien gaišu laimi, šķīstu mīlu sola, Rītā ņirdz par visu svēto, velk uz moku sola. Lepnums lai tavs vairogs būtu, smējējus kas gaina, Jo, kad indīgs šķēps ir ķēris, grūti dzīst tā vaina. Aizsvied kausu, ko tev pasniedz aptraipīta roka, Lišķiem sejā spļauj, kas ceļus daudzu priekšā loka. Nebaidies, ka vientulībā jāiet savi ceļi, Ja vēl baigās naktīs traucē seno dziesmu veļi: Saule, zvaigznes kļūs tev draugi, nemākslotā daba Savā klēpī uzņems tevi svētoša un laba.
NESEGTS ČEKS
Tai baigā vakarā, kad neatnāci tu,Kaut tevi sirsnīgi un ilgi gaidīju — Ik mirkli steidzos, skatījos pa logu — Līdz sapratu — tu mīļāk ej uz krogu. Es raudāt nespēju, ne skaļi vaimanāt, Ne tukšām ilūzijām sevi mierināt. Es vilku gaismā senās vēstules — Par vekseļiem tās saucām tu un es. Tu biji atzinies, ka parādā man esi,
