Kaut tagad droši vien šos vārdus apstrīdēsi; Un tumsā ņirdza kāds — kad reiz tu sapratīsi: Tik muļķi zeltu šķiež, kad vekseļiem pērk visi. Tai vakarā tik vienu zināju: Uz mīlas drupām sārtu uzkuršu Un smiešos ārprātā, kad liesmās vaidot degs Pret visu dzīvi izdots nesegts čeks.
VAKARS
Vai jūti tu, kā es pēc tevis skumstu, Pēc tevis, labais draugs? Kad vakars nāk, es dienai līdzi tumstu Kā nopļauts rudens lauks. Kad tevis nav, Šķiet diena smaga laivā Un airēt liekas grūt'. Vai sirds man atkal bērnišķa un naiva Grib, tevi mīlot, kļūt? Es nezinu. Man gribas mirkļus svētīt, Kad kopā es un tu, Un tavā sejā, tavās acīs pētīt — Vai mani mīli tu?
SOLVEIGAS DZIESMA
Nu tukša mūsu būda. Ir daudzreiz skumji man, Kaut tavi senie vārdi no katra kakta skan. Jau gājuši ir gadi un varbūt daudzi ies, Bet mīla neprātīga pie tevis mani sies. Tu nozudi kā ērglis, kas tvīkdams kalnup trauc, Un nejuti — bez vārdiem es lūdzos: «Līdzi sauc!» Ak, tas nekas, ja tumsā kāds raudot palika, Ja kāds pa nakti maldās un ceļa nezina: Šo kluso gaidītāju gan prieks reiz atalgos, Jo ticu — tavu pieri reiz slava vaiņagos. Bet, ja vēl kādreiz tevi uz mājām mīla sauks, — Viens būs, kas allaž gaidīs un priecīgs pretim trauks. Tik, redzot galvu sirmo, draugs, nesaki neko —
