Cik skumjas acis šovakar ir spogulim uz galda. Un kāpēc vāzē jasmīniem nav smarža brīnumsalda? Vēl šorīt es tos saplūcu un tvīku kvēlās gaidās, Bet tagad, nākot vakaram, sirds tumsu nīst un baidās. Man grūti ir sev atzīties, un tāpēc velti minu, Ko dienā jautu neskaidri, to tagad laikam zinu: Tev aizmirsies — ai, kāpēc gan, to sakot, sāpes jūtu — Mans vēlējums, lai, mīļais, tu mans viesis šodien būtu.
SPLĪNS
Kad trula pusnakts vērās logā, Mūs skumjas mocīja un splīns. Mēs gājām izklaidēties krogā, Jo bēdas ienīst džezs un vīns. Bet ciešāk apskāva mūs sāpes, Kad pretim sitās trokšņains tvans. Un šķita — kapā ved šīs kāpes, Bet mūzika ir bēru zvans. Drūms nemiers dzina tālāk doties. Splīns visur pavadīja mūs. Kā tālu sapni atceroties, Jūs mani skūpstījāt, es jūs. Bet skūpsti nesniedza mums laimi, Mūs māca vientuļš izmisums. Šī nakts mums izlikās kā zaimi Par to, kas svēts bij man un jums. Un, kad viens otram kļuvām lieki Kā nereibinošs vīna trauks, Mēs šķīrāmies kā svešinieki, Kas nesaka: «Uz redzi, draugs.»
KAD JUMS NEBIJA LAIKA
Es saulainus vārdus sev sakrāju lūpās, Ko vasarā šalca dienvidvējš liegs, Un acīs es nesu vēl zvaigžņainas šūpas, —
